Automašīnas dzinējam apkārt ir tā sauktā “ūdens jaka”. Tas būtībā ietver caurumus un kanālus, kas atrodas dzinēja bloka iekšpusē atsevišķi no sadegšanas kamerām. Dzesēšanas šķidrums – ķīmisko vielu un ūdens maisījums – caur šo ūdens apvalku tiek cirkulēts ar dzinēja ūdens sūkņa palīdzību, un dzesēšanas šķidrums absorbē siltumu no dzinēja, kad tas iet cauri.
Pēc tam šis uzkarsētais dzesēšanas šķidrums caur vairākām šļūtenēm tiek sūknēts uz radiatoru, kas atrodas dzinēja priekšpusē un sastāv no vairākām caurulēm, kas savienotas ar “spurām” — plānām metāla sloksnēm, kas rada lielu virsmas laukumu siltumam. izklīst no atmosfēras un doties tajā, nevis palikt dzinējā.
Šo dzesēšanas efektu pastiprina gaisa kustība pa radiatoru, kad automašīna brauc, savukārt ventilators tiek automātiski aktivizēts, lai radītu kustīgu gaisu, ja tā nepietiek; tas bieži notiek, ja automašīna ir iestrēgusi satiksmē vai karstā dienā ir novietota stāvvietā un darbojas.
Un otrādi, kad dzinējs tiek iedarbināts no aukstuma un tam ir nepieciešams iesildīties, lai sasniegtu optimālu darba temperatūru, vārsts, kas pazīstams kā termostats, neļaus dzesēšanas šķidrumam sasniegt radiatoru, atstājot to cirkulēt ap motora bloku, līdz dzinējs ir pietiekami karsts. .
